Ozolaines pagasts

Komponiste, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas mūzikas teorijas nodaļas pasniedzēja, Latgales vēstniecības Gors mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja, Ozolaines pagasta iedzīvotāja—ILONA RUPAINE

Ozolaines pagasta Pleikšņos dzīvo Rupaiņu ģimene - sieva Ilona, vīrs Gunārs un viens no trim viņu bērniem – jaunākais dēls Kārlis. Augusta izskaņā, par godu Zinību dienai, uz sarunu aicināju Ilonu. Ilonas pamatdarbs ir koncertzāle GORS, kurā tiek pildīti mākslinieciskās vadītājas pienākumi, viņa ir arī Latvijā zināma komponiste, kuras darbi tiek atskaņoti Dziesmu svētkos, tomēr saspringtajā ikdienā atrodas laiks būt arī par mūzikas teorijas skolotāju, nododot savas zināšanas jaunajiem mūziķiem Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Ar Ilonu sarunājos gan par dzīvi mūsu pagastā, gan arī par pedagoģiskajām gaitām.

Pastāstiet par savu dzīvi Ozolaines pagastā!

Mēs dzīvojam te nu jau 20 gadus, sākot no 2000. gada. Tajā laikā daudzi cilvēki, līdzīgi kā tagad, mēģināja no dzīvokļiem izrauties ārā uz privātmājām. Māja tika iegādāta Ozolaines pagastā. Vēsturiskas saiknes ar šo zemi man nav itin nemaz.
Uz visu dzīvi paliks atmiņā spilgts mirklis: kad mēs nopirkām māju un tur ievācāmies, rīkojām ar draugiem mēbeļu pārvešanas talku, ārā cepām desiņas un svinējām iebraukšanu. Braucot uz mūsu māju, netālu ir kapi, man šķiet, ka tur vairs sen nevienu neglabā, bet tieši mūsu ievākšanās dienā tur bija kapusvētki, un tauta dziedāja “Tymos pastardīnas brīsmēs”. Atceros, kā mēs sēdējām, ēdām desas un fonā skanēja (drūmā balsī dzied kapusvētku procesijas melodiju “Tymuos pastardīnas brīsmēs”). Tad man likās “Ooooo” (smejas), cik romantiski!”. Uzreiz es sajutos kā laukos.
Kāda vēl saikne? Uz vēlēšanām mēs braucam uz pagastu, vēlam pagasta cilvēkus novadā. Vēl dēls Kārlis ir īstais Ozolaines pagasta iedzīvotājs, jo viņš piedzima, kad mēs jau dzīvojām mājā. Ozolaines pagasts vienreizējā pabalstā par dēlu samaksāja 50 latus - tā bija tāda laba naudiņa, tad man arī likās, cik labi dzīvot pagastā (smaida). Tomēr praktiski dzīve ir piesaistīta pilsētai, līdz darbam kājām varu aiziet 10 minūtēs, bet līdz pagastam - 20 minūtes jābrauc ar mašīnu.

Kāds ieteikums vai novērojums par pagasta darbu, par pagasta dzīvi?

Ik pa laikam prātā pazib doma, ka vajadzētu aizbraukt uz kādiem pagastā rīkotiem svētkiem, aktīvāk iesaistīties pagasta dzīvē, jo pagaidām uz pagastu braucam tikai vēlēšanu dienās. Vienreiz mans bērns kā pagasta iedzīvotājs piedalījās nometnē Bekšos. Visādi citādi mūsu dzīve pagastā saistīta tikai ar Pleikšņu ciemu - man šķiet, ka šis ciematiņš ir tāds... ne vašim, ne našim, jeb - ne īsti pilsētai, ne īsti laukiem. Manuprāt, jādomā, kā ciematiņu integrēt pagastā.
Es priecājos, ka Pleikšņi iegūs oficiālu ciema statusu. Varbūt tad atrisināsies problēmas ar nelegālajām būvēm, jo tādu tur ir ļoti, ļoti daudz. Principā tas būs liels darbs - visu sakārtot, apzināt... Kaut vai dot katrai ielai savu nosaukumu, jo šobrīd mūsu adresi veido kooperatīva nosaukums un mājas numurs. Lasīju Ozolaines ziņās internetā, ka plānots uzlabot ceļu. Priecājos par ceļu, bet visvairāk ceru uz tā apgaismojumu, jo Pleikšņos ir ļoti tumšs. Redzu, kā cilvēki–nabadziņi rītos un vakaros iet ar lukturīšiem pa šo ceļu, arī bērni, vecāka gadagājuma cilvēki. Izskatās diezgan bēdīgi.

Septembris un oktobra sākums tradicionāli paiet skolas un skolotāju zīmē. Arī es Jūs iepazinu kā skolotāju, un pirmās stundas pie Jums ir palikušas spilgti atmiņā ar to, ka skolotājs var būt arī foršs un iedvesmojošs draugs. Kā darba ceļš ir aizvedis līdz pedagoga profesijai?

Pirmkārt, sākumā bija nevis skolotājas, bet mūziķes ceļš - toreiz pēc 9.klases izvēlējos mācīties nevis vispārizglītojošajā, bet mūzikas vidusskolā. Izšķiršanās par labu tam bija tāpēc, ka mūzika patika vairāk par visiem citiem mācību priekšmetiem. Mācoties mūzikas teorijas nodaļā, bija dažādas nākotnes izvēles – varēju būt mūzikas teorijas speciāliste, varēju būt mūzikas žurnāliste, varēju komponēt, strādāt radio vai televīzijā, bet, ja gribēju braukt atpakaļ uz Rēzekni, tad visatbilstošākais, ko varēju darīt šeit, bija skola. Sāku strādāt skolā, kad pati vēl mācījos, daru to no 1984.gada. Mans skolotājas darba stāžs līdz šim brīdim vēl nav pārtrūcis.
No 2012. gada es strādāju Latgales vēstniecība GORS. Slodzes un aizņemtības dēļ skolā varētu arī nestrādāt, bet man tik ļoti patīk strādāt skolā! Ļoti patīk darbs ar aktīviem un muzikāliem jauniešiem! Tomēr man patīk, ka neesmu tikai skolotāja, jo vēlos arī kaut ko organizēt un radīt, vadīt procesu. Skolas darbs prasa punktualitāti, precizitāti, pacietību, tev ir jāmāca un jāiemāca mācību viela. Darbā ir zināma rutīna. Tam, ko es daru Gorā, ir lielāks atvēziens, lielākas iespējas - varu satikt dažādus cilvēkus un rīkot dažādus pasākumus, nokļūt dažādās pasaules valstīs un pilsētās.

Vai šo gadu laikā, kad strādājat par skolotāju, skolēni ir mainījušies?

Man šķiet, ka tagad skolēni ir daudz motivētāki, viņi skaidrāk zina, ko grib. Neko sliktu es nevaru teikt! Iespējams, pirms 20-30 gadiem nāca profesionāli spējīgāki bērni, kas ir objektīvi - kopumā bija vairāk bērnu, bija lielāks konkurss, līdz ar to bija arī lielāki kursi un lielāks atbirums, lielāka savstarpējā konkurence. Man šķiet, ka tolaik, vismaz manos priekšmetos, bija lielākas prasības, programma bija sarežģītāka un padziļinātāka. Ko novēroju skolēnos tagad: viņi ir ļoti motivēti, ļoti ieinteresēti tajā, ko viņiem stāstu, viņi grib arī saprast, kāpēc viņiem tas ir jāzina, un, ja viņi to saprot, tad viņi ar lielu interesi arī mācās. Man tiešām ir prieks ar viņiem darboties. Mūzikas vidusskolas jaunieši nav stumjami un bīdāmi, viņi paši iet un dara, un es kā skolotājs drīzāk viņus mēģinu noturēt un pateikt: izdari līdz galam šo vienu darbiņu, un tad skrien tālāk. Audzēkņiem interesē daudzas lietas, daudz kas patīk un arī padodas.

Kādas ir tās kvalitātes pedagogam, kurām obligāti ir jābūt?

Es cenšos sajustie tāda, kā viņi! Cenšos būt draudzīga un ieinteresēta. Mūzikas vidusskolā, kur ir mazas grupiņas, 4-8 bērni, ar katru var aprunāties un saprast, kas labāk padodas.
Svarīgi visu laiku izdomāt ko jaunu, iet līdzi laikam, tas skolotājiem ir liels izaicinājums mūsdienās. Visu laiku jāapgūst jaunas programmas, jāseko jaunākajām aktualitātēm, lai ir par ko runāt ar bērniem. Lai nepārvērstos par vecu izrakteni, (smaida), ir jāsajūt tas jaunietis. Es jau smejos, ka man visus šos gadus pašas bērni bija vai ir tajā vidusskolnieku vecumā, tāpēc apmēram zinu, ko viņi klausās, kas viņus interesē.
Profesionalitāte ir svarīga, bet pāri visam jāmēģina sajust jaunieti, to, kas viņam padodas, ko viņš vēlas apgūt, kas ir viņa īstais aicinājums dzīvē. Varbūt pabīdīt viņu tajā virzienā, kas viņam labāk padodas, iedrošināt, jo, baidoties no skolotāja, neko nevar iemācīties. Ja skolēns baidās no skolotāja, ienāk klasē ar bailēm, ka tevi tagad lamās un sabārs, tad nebūs rezultāta. Bailes paralizē, un mūzikā neko nevar izdarīt, ja ir bailes kļūdīties.

Aizvadītais mācību gads arī pedagogiem bija īpašs ar to, ka nācās saskarties ar nebijušiem izaicinājumiem. Kāda bija Jūsu attālinātās mācīšanas pieredze un secinājumi par šādu mācīšanās formu?

Ir lietas, ko var darīt attālināti, tomēr skolotājam bija jāpārorientējas uz pilnīgi citādāku mācīšanas metodiku. Daudzi pedagogi atzina, ka tas bija dubultdarbs - viena lieta ir sagatavot mācību materiālus digitālā veidā: vai ierakstīt audio vai iespēlēt kā video, vai sūtīt failus ar uzdevumiem, bet otra lieta ir to visu pārbaudīt un reflektēt, un vēl bērnam pastāstīt, kas bija labi un kas jāizlabo. Mūzikā tas ir ļoti sarežģīti. Teorētiskajos priekšmetos vēl ne tik, bet speciālajos priekšmetos, teiksim, dziedāšanā – praktiski neiespējami. Kā attālināti bērnam var iestāstīt, kā pareizi jāņem elpa, kā jāveido skaņa, ja viņš ir telefona attālumā no tevis? Arī Mūzikas akadēmijā, profesionālajos mūzikas kolektīvos atzina, ka tā ir māžošanās un ka šī attālinātā sistēma mūzikas apmācībā īsti nestrādā.
Attālinātajā apmācībā novēroju skolēnu noslāņošanos: tie, kas mācījās labi, lielākoties arī turpināja mācīties labi, savukārt, tiem, kam bija vajadzīga skolotāja palīdzība un klātbūtne, attālinātajā modelī tik labi neveicās, sekmju līmenis kritās. Tagad, septembrī būs jāsavāc “raža” - jāsaprot, kā šīs abas grupas dabūt līdzsvarā. Attālinātā apmācība profesionālās pamatu ielikšanas posmā nav laba. Ja pamati sāk šķobīties, šūpoties un audzēknis kaut ko nesaprot vai nav apguvis, tad turpmāk ir ļoti grūti. Paši jauniešiem uz šo attālināto apmācību reaģēja dažādi. Ja patīk strādāt pašam, lēni un iedziļinoties, mierīgi izpildot uzdoto, bez stresa un laika limita, tad no šī viedokļa tas bija pozitīvi.

Ko Jūs novēlētu skolēniem, skolotājiem un visiem Ozolaines pagasta iedzīvotājiem, jaunajai mācību sezonai sākoties?

Man šķiet, ka šis laiks ļāva katram pabūt pašam ar sevi, saprast, kas ir svarīgi un kas nav. Es novēlētu nenodoties mazvērtīgām un nebūtiskām lietām, bet arī klātienes mācību procesā paturēt prātā sajūtu, ka pasauli ikviens var veidot un modelēt tādu, kādu pats vēlēsies. Ārējā pasaule ir svarīga, bet vēl svarīgāka ir tā pasaule, kas tevī iekšā. Būtisks ir tavs tuvākais loks - ģimene, pagasts, novads un arī valsts. Šajā gadā cilvēki daudz ceļoja pa Latviju, tuvāko apkārtni. Cik daudz jauna mēs uzzinājām! Es arī varētu apņemties labāk iepazīt savu pagastu, kaut vai ar riteni to izbraukt. Jā, tuvākajā laikā to tik tiešām vajadzētu izdarīt!

Ar Ilonu Rupaini sarunājās
Lāsma Inkina
Ozolaines Tautas nama vadītāja
Mob.:25127340
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Foto: Māris Justs